Tikšanās ar Rencēnu vidusskolas laika 8. izlaiduma absolventu, torakālo ķirurgu, medicīnas zinātņu doktoru Jāzepu Baško.

  “Un tāds bija ceļš”

 

Tāds nosaukums dots grāmatai sērijā ”Ievērojamu ārstu dzīve” (izdota 2022.gadā), ko sarakstījis Rencēnu vidusskolas laika 8. izlaiduma absolvents, torakālais ķirurgs, medicīnas zinātņu doktors Jāzeps Baško. 224.lappuses veltītas cieņā un pateicībā autora mātei Asjai, tēvam “Jāzepam, visai vecāku dzimtai, bērniem – Martai, Ievai, Asjai, Jāzepam, Dinai, Danielam, skolotājiem, draugiem, ceļojumu biedriem, dzīves gājuma līdzgaitniecēm, bērnu mātēm – Vijai Strautiņai un Marinai Baško, darba kolēģiem, kuri ceļos un neceļos, arī krustcelēs devuši padomus, bijuši līdzās grūtos brīžos, kā arī palīdzējuši paveikt to, kas bez viņu atbalsta nebūtu bijis iespējams.

Lai arī 29.maijā tika noteikta brīvdiena, Jāzeps Baško viesojās Rencēnu pamatskolā un novadpētniecības muzejā, kā bija norunāts. Tikties ar skolēniem neizdevās, taču ar grupu senioriem un skolotājiem izveidojās interesanta saruna par dzīves vērtībām “Klātesamība vērtību horizontiem”. Grāmata varēja tapt, jo no 25 gadu vecuma Jāzeps rakstījis dienasgrāmatu. (Vispirms par savējiem): tēvs Jāzeps (ārsts) kritis kā leģionārs, kad mazajam Jāzepam bijuši tikai 9 mēneši. Māte Asja – Stradiņu slimnīcas ginekoloģe dēlu audzinājusi viena, cik nu laika atlicis, taču Jāzeps atzīst, ka viņas ietekme bijusi liela gan profesijas izvēlē, gan cilvēkmācībā, jo apkaunot māti nedrīkstētu ar savu rīcību; “viņa bija man elks. Viss atkarīgs no audzināšanas,” sacīja ārsts.

Ar lepnumu Jāzeps stāstīja par savu vectēvu – leģendāro lidotāju Jāzepu Baško, kurš izcēlās I Pasaules karā, bet, pārbraucis Latvijā, kļuva par Latvijas aviācijas virspavēlnieku. Otrs vectēvs Antons Balodis prezidenta Zemgala laikā bijis Latvijas ārlietu ministrs.

Bērnība Jāzepam aizritējusi Mežaparkā, gan mācoties, gan nopelnot ikdienas iztiku – palīdzot laivotājiem , ziemā tīrot slidotavu, kopjot lapsas Rīgas mežniecības fermā, bet visnopietnākais pirmais algas darbs bijis Mežaparka Dziesmu svētku estrādē, nostiprinot nogāzes ar velēnām. Mācījies Rīgas 45. septiņgadīgajā un 28. vidusskolā, taču ne sekmes, ne uzvedība neapmierināja māti. Viņa Jāzepu nosūtīja pie radiem Salnīšiem Ēveles  ciema “Kalnbisītēs”, kur jaunietis  smagi strādāja visus lauku un kūts darbus. Viņa turpmākais ceļš ar velosipēdu uz Rencēnu vidusskolu veda trīs gadus.

Satiekoties, Jāzeps skolas direktorei Dinai Oliņai un visiem sanākušajiem neviltoti atgādināja, ka nokļūšana Rencēnu skolā ir bijusi lielākā laime, kas ar savu unikālo vietas auru, satiktajiem skolotājiem un klasesbiedriem viņu padarījusi par kārtīgu cilvēku. Te sportiskās, intelektuālās nodarbes un iesaiste kultūras pasākumos pavērusi izpratni par dzīvi un sevis pilnveidi. Neatlaidīgais zināšanu apguves process Medicīnas institūtā, darbs Skaistkalnes lauku slimnīcā, Bauskas slimnīcā tad Stradiņos, stažēšanās ārzemēs – tāds bijis ceļš uz ķirurģiju, sākumā veicot elementāras ķirurģiskas manipulācijas, vērojot izcilus ārstus. Seko disertācija, Torakālās nodaļas un centra vadītāja pienākumi. Un tam visam pa vidu ekstremāli braucieni ar laivām pa krācošām kalnu upēm, augstumu sasniegšana kalnu virsotnēs, orientēšanās sacensības, dižkoku atbrīvošana dzejnieka I. Ziedoņa grupā, dažādas sporta sacensības, ekskursijas pa daudzām valstīm, un visbeidzot darbs pie grāmatu rakstīšanas.

Skolas muzejs saņēma dāvanā J. Baško grāmatas: “Starp debesīm un zemi” (par vectēvu Jāzepu Baško –  aviācijas ģenerāli divās valodās),” Torakālā ķirurģija“ (vairāku autoru darbu apkopojums) un grāmata par sevi “Un tāds bija ceļš” (vāka noformējumā izmantots Mārča Stumbra gleznots J. Baško portrets). Grāmatā daudz fotogrāfiju un ierakstu labā valodā gan ļoti tiešā, gan  filozofiskā interpretējumā. Rodas jautājums – pa kuru laiku tas iespēts, ja 50 gados veiktas ap 8000 operāciju, uzrakstītas 190 publikācijas, kādu laiku dienās apēsti 2 kilogrami saldējuma. Bijis arī kandidāts uz 5. Saeimu kristīgajos demokrātos, bet apgalvo, ka politiku un ķirurga darbu nevar apvienot.

Dzīvi un darāmo patiesi mīlot, daudz piepildītāks kļūst laiks. Šķiet, ka trešās paaudzes J. Baško vienmēr bijis soli priekšā laikam ar savām idejām un rīcību, vienkāršs sarunās un attiecībās ar izpratni par noderīgo. Iedziļinājies savās izjūtās, mācījies tās izvērtēt, izprast un virzīt. Esot kopā ar dabu, veldzējies, dziedējies, uzlādējies. Ko saņēmis, to atdevis ar prieku, tā gūstot dvēseles mieru un gandarījumu, bet pretim saņemtā cieņa ir alga, ko noteikuši citi. Valsts viņa erudīciju un ķirurga prasmi novērtējusi ar Trīs Zvaigžņu ordeni. Ik reizes, kad  absolvents J. Baško ienāk Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzejā un skolā,  viņš to salīdzina ar svētnīcu kā bērnībā dēvējis Stradiņu slimnīcu, kur nonācis pēc suņa kodiena. Visus nodzīvotos gadus satinot atmiņu kamolos, J. Baško atstājis unikālu apkopojumu ne tikai par sevi, bet arī par daudziem satiktajiem cilvēkiem. Arī Skolu muzeju biedrības pateicība ievietota grāmatā, ko Rencēnu pamatskolas astoņdesmitgadē  viņam pasniedza  direktore D. Oliņa. Viņa skolas vīzijā kopā ar skolotājiem izvēlējusies ierakstīt J. Baško vārdus – Lepns par savu skolu, jo tādus viņš saka katru reizi tiekoties, neliekuļojot. Tie izstaro abpusēju lepnumu. Gaidīsim tikšanos ar skolēniem jaunajā mācību gadā.

Inese Birzkope, Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzeja speciāliste