Iepazīšanās ar arheoloģiju. Nodarbība Rencēnu pamatskolā.

Iepazīšanās ar arheoloģiju

 

Rencēnu pamatskolā vēstures skolotāja Indra Goba un novadpētniecības muzeja vadītāja Inese Birzkope uzaicināja 7.un 8.klases skolēnus, kā arī novadpētniecības pulciņa dalībniekus no 4.un 5.klases tikties ar absolventu, vēsturnieku, arheoloģisko izrakumu uzraugu Gintu Liepiņu (bijis arī vēstures skolotājs Rencēnos). Kopš 1987.gada viņš regulāri iesaistījies izrakumos dažādās Latvijas vietās. Līdz tam lasījis daudz grāmatu, studējis vēsturi, un tad interese novedusi līdz arheoloģijai. Darbojies vietās, kur uzaicināts.

Vispirms Gints definēja savu versiju par arheoloģiju kā kultūras mantojumu no pagātnes liecībām, kas rāda mūsu vērtības, pārliecību, zināšanas un tradīcijas, un tā skan šādi: “Arheoloģija ir labākā draudzene, jo tā nemelo. Var atšķirties tikai  interpretācija par zemē atrodamo.” Viņš raksturoja arheoloģiskos procesus un izskaidroja, kas ir arheoloģiskie un kas ir vēsturiskie atradumi, kā tos iedala kategorijās.  Visbiežāk izrakumi tiek veikti vietās, kur ieplānota saimnieciskā darbība, kur ienākusi informācija vai atļauts rakt.

Vēsturniekam līdzi bija priekšmeti un lietas, kas atrastas paša mājas apkārtnē pie Balcerupītes un apkārtējos tīrumos no neolītu laikmeta. Īpaši liecinājumi par senatni ir krama urbis, krama nazis un krama akmeņi, jo Latvijā tos neatrod, tie ir ievesti. Arī greznumlieta – sakta liecina par kaut ko senāku. Varbūt šie atradumi apstiprina faktu  par senajiem iedzīvotājiem, kuri te varētu būt atnākuši uz Burtnieku ezera pusi un tālāk uz Balceriem? Kultūras slānis gan šeit nav ticis atrasts.

Visgarākā darbošanās izrakumos (6 mēneši) bijusi Ciemupē 2007.gadā pie Daugavas, apstiprinot, ka ne velti tai piedēvēts Likteņupes statuss caur plūdumu un vēsturi, kas simboliski raksturo Latviju un latviešus. Cilvēki Daugavas krastos mitinājušies jau  no mezolīta laikmeta pirms 10 – 12 tūkstošiem gadu. I Pasaules kara ierakumu izpētē atrasti lielgabalu šāviņi, šķembas, svina lodītes (šrapneļi) un šauteņu patronu čaulītes. Pretējā upes krasta izrakuma laukumā toreiz atradās vācu ierakumi. Daugavas krastā atradās arī dzeloņdrāšu  rituļi, kur ieķērušies spiningu vizuļi jau mūsdienās.  Gints secināja, ka arheoloģija bieži stāsta par traģēdijām. Vīlandes ielā Rīgā Gints kopā ar citiem arheologiem atradis Ziemeļu kara (1710.gads) laika cilvēku apbedījumus. Uzzinājām, ka ar radioaktīvā oglekļa metodi nosaka organisko vielu vecumu kaulos, kas atrasti izrakumos. Neparasta izvērtusies Lībiešu zirga apbedījuma izpēte, kas rosinājusi arheologu veidot atraduma logo uz sava apģērba.

Sagrupētajos fotoattēlos un atrastajās lietās guvām priekšstatu par arheologu ikdienu. Arī citu klašu skolēni ar interesi aplūkoja un jautāja vēsturniekam Gintam par  atnestajiem apliecinājumiem. Jautāts, kas visvairāk viņu saista šajā procesā, vēsturnieks atzina, ka tie ir cilvēki, ar kuriem kopā strādāts. Vēsturnieks izteica norādījumu, –  ja kāds kaut ko īpašu izrokot atrod, divu nedēļu laikā par to jāziņo Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldei, jo atradums ir valsts īpašums. “Mūsu šodienas dzīvi un nākotni ietekmē tas, ko esam mantojuši un saglabājuši no pagātnes,” teikts Nacionālās kultūras mantojuma veidotajā izdevumā “Arheoloģija”. Gan skolēni, gan skolotāji pateicas absolventam Gintam Liepiņam par prasmi un aizrautību  būt arheoloģisko procesu vidū, no kā atrastais un piedzīvotais tiek atklāts ieinteresētajiem.

 

Inese Birzkope, Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzeja speciāliste