Nezūdoša vērtība par Jāni Gresti.

 Nezūdoša vērtība par Jāni Gresti

Sagaidot skolotāja, muzejnieka, ģeologa, jaunu pedagoģisko atziņu ieviesēja, rakstnieka, kolekcionāra, sabiedriskā darbinieka Jāņa Grestes (1876.23.06. – 1951. 02. 02.) 145.jubileju, viņa atcerei un nopelniem, un nezūdošu vērtību saglabāšanai kultūrvēsturnieks Jānis Polis un operators Vilnis Blūms  izveidoja videofilmu “Pret sienu tik ar pauri…” (Blaumanis par draugu). Filmas ideju scenārists guva no Jelgavas skolu muzejnieces Dzintras Meijeres. Tās pirmizrāde notika Alsviķu kultūras namā kā ceļojums pa Jāņa Grestes dzīves un darba vietām divās daļās. Iecerēts veidot arī trešo daļu par J. Grestes laiku Rīgā. Pasākumu atbalstīja Alūksnes novada pašvaldība. Ievērojot pulcēšanās noteikumus, zinātkāri par izcilo pedagogu izrādīja neliela grupa vietējo interesentu, filmas līdzautori, arī no Valmieras novada skolu muzeju speciālistes: Ineta Amoliņa (VĢ) un Inese Birzkope (Rencēnu pamatskola).

Filmā izmantoti vairāku muzejnieku un privātpersonu stāstījumi, materiālu un uzskates demonstrējumi, vietu skati, fotoattēli. Katras vietas atklāsmei, kur J. Greste dzīvojis vai darbojies, filmā piemeklēts sakārtojums kā senā un mūsdienu apvienojums. Ceļojumu pavada filmas redaktors J. Polis ar saviem pamatīgajiem komentāriem sarunās ar zinošajiem cilvēkiem. Emocionāls ir ceļojums no Smiltenes, pa Alūksnes novada vietām – Strautiņi, Alsviķi, Beja, Alūksne, arī Valmiera, Lielvārde, Jēkabpils, Ērgļi, Irši, Vecpiebalga.

Skatoties filmu, gūstam pamatīgu ieskatu J. Grestes personības izaugsmē. Tēvs Jēkabs kā skolotājs devis pirmo ceļamaizi savam dēlam Jānim, ieaudzinot uzņēmību (no dēla atmiņām). No Smiltenes pilsmuižas Lejas Grestu mājām uz tēva jaunuzcelto Mālovas skolu pārnāk pats skolotājs, apprec agrāko skolnieci Mariju Jansoni, un turpat piedzimst Jānis. Tad ģimene pārceļas uz Alsviķiem, un Ķemera skolā jāsāk viss no sākuma. Tiek uzcelta māja un ierīkota saimniecība “Jaunlaiviņas”. Nesasniedzis 40 gadus, tēvs dodas mūžības ceļos, bet Jānis mācās Pleskavas pilsētas skolā un ir skolotāja palīgs arī Bejas pagastskolā, tad Iršu kolonijas skolā. Izglītību Jānis turpina Pēterburgas Skolotāju institūtā, Pēterburgas Universitātes Dabaszinātņu  fakultātē, Pēterburgas komercinstitūtā.

Par J. Grestes laiku Valmierā filmas ierakstā aizrautīgi stāsta Valmieras VĢ vēstures skolotāja, Latvijas Skolu muzeju valdes priekšsēdētāja Ineta Amoliņa. No 1903. – 1906.gadam J. Greste bija skolotājs Valmieras pilsētas skolā un proģimnāzijā. Mācīja fiziku. Te viņš ieguva draugu, rakstnieku Rūdolfu Blaumani, kura lugas “Indrāni” un “Ugunī” uzvedumos spēlēja arī brāļi Grestes.

Tad sekoja mācības un skolotāja darbs Pēterburgā. Atgriežoties Latvijā, pirmā darba vieta J. Grestem ir Jēkabpils 1.vidusskola (strādā 2 gadus). Tad direktors Ģederts Odiņš aicina Gresti uz Jelgavas 2.vidusskolu, kur divu gadu laikā pirmo reizi Latvijā tiek iekārtoti mācību priekšmetu kabineti. Jelgava kļūst par skolotāju tālākizglītības centru, kur J. Greste organizē skolotāju kursus. Kursanti apgūst praktiskas iemaņas uzskates līdzekļu izgatavošanā, skolu muzeju ierīkošanā, ķīmijas un mineraloģijas mācīšanā. Par paveikto, nodibinot Triju Zvaigžņu ordeni, to 1926.gadā piešķir J. Grestem. Tiek turpināta rakstniecības darbinieku piemiņas lietu vākšana. J. Greste pēc tām devies arī pie Raiņa. 1928.gadā reģistrēts J. Grestes fonds. Rembatē Grestes  iegūst lauku īpašumu “Apses”.

Latvijas Skolotāju savienības Skolu muzeju, ko ierīkoja J. Greste, 1933.gadā apmeklējuši 1466 skolēni, papildinot mācību stundās apgūto. Pēc gada šo savienību likvidē, un kolekcijas kļūst par pamatu Rakstniecības un teātra un Dabas muzejiem. Intrigas un populisms izbeidz J. Grestes 40 gadus ilgušo pedagoģisko darbu – skolās viņš kļuva nevēlams. 1936.gada janvārī nodibināja Zemes bagātību pētīšanas komisiju, kur J. Greste bija pētnieks, bibliotekārs un muzeja pārzinis.

1936.gadā pēc Grestes scenārija uzņēma filmu “ Mūsu pelēkais dārgakmens” un publicēja grāmatu “Latvijas derīgie izrakteņi”. 1946.gada janvārī J. Grestem piešķīra Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka goda nosaukumu.

1975. Grestes mantojuma apguve aizsākta 1975.gadā, dzejnieka Imanta Ziedoņa rosināta, Līvija Volkova veidoja grāmatu “…kā dzeņa vēders”, “Krist un celties”.

Pašraksturojumā J. Greste teicis, ka viņu zobo par krāmu krājēju, lupatlasi.., bet viņš nevar vienaldzīgi noskatīties, ja kaut ko iznīcina. “Ja tagad nederēs, nākotnē derēs. No muzejnieka viedokļa nav vecu, nederīgu krāmu, kas būtu jāiznīcina.” Viņu pamatoti varam nosaukt par skolu muzeju ciltstēvu, jo aicinājums toreiz no J. Grestes skanēja šādi: “Jāliek pamats skolu muzejiem. Skolotāju privātā darbība var tapt par Latvijas lietu. Uzskatāmība ir muzejnieku princips un vērtība.” Atsaucoties viņa vārdiem, šobrīd rosīgi darbojas daudzi skolu muzeji.

Īss pārstāsts par fanātisko skolotāju un muzejnieku rosina vairāk uzzināt un palasīt, bet krāsām bagātajā videofilmā tiks saglabāts J. Grestes devums, ko varēs iepazīt nākamās paaudzes. Filmas tapšanu materiāli atbalstīja Alūksnes un Valmieras novada pašvaldība un kultūras centrs. Noslēguma pasākumā pateicības abiem filmas veidotājiem sarūpēja Valmieras Tūrisma un informācijas centrs.

Rencēnu pamatskolas muzeja vadītāja Inese Birzkope