Sidraba jātniekam Ziemeļu dārzos – 110

Dzejnieks Vilis Cedriņš

Dzejniekam Vilim Cedriņam veltītajā piemiņas pasākumā Lizdēnos, Rencēnu pagasta 2. bibliotēkā. (I. Birkopes foto)

 Sidraba jātniekam Ziemeļu dārzos – 110

(Raksts no Valmieras novada avīzes “Liesma”)

Domas kļūst putna spārni, un laiks uz tiem aizlido ātri, līdzi paņemdams to, kas noticis dvēselē. Tā cauri dvēseles un Sibīrijas puteņiem gājis Burtnieku apvāršņa dzejnieka Viļa Cedriņa īsais 31 gadu sasniegtais mūžs.  19.decembrī dzejnieka dzimšanas dienā Rencēnu pagasta Lizdēnu 2.bibliotēkā notika interesentu tikšanās, veltīta viņa dzīvei, literārai darbībai un piemiņas saglabāšanai.

Ar sirdi noturēt atmiņas par bijušo ar sveču  liesmiņām dzejnieka tēva celto māju tuvumā “Skujās” un “Cedriņos” pie Viļņa Titāna veidotā akmens un bibliotēkā aizdedzām svecītes. Par V. Cedriņu stāstīja Lizdēnu 2.bibliotēkas bibliotekāre Indra Bērziņa, par viņa ģimeni un dzīvesbiedri Mirdzu Čuibi (rūjienieti) Rūjienas izstāžu zāles vadītāja Līga Siliņa, par piemiņas saglabāšanas aktivitātēm Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzeja vadītāja Inese Birzkope. Materiālus sagādāja arī Rencēnu pagasta 1.bibliotēkas bibliotekāre Andra Auniņa. 

Lizdēnu un Labrenču skoliņas, Ambas (vēlāk Rencēnu sešklasīgā pamatskola), Valmieras ģimnāzijas –  ir izglītības iestādes, kur veidojās nākamā dzejnieka dzīves izpratne. Tēva audzināšanas ietekmē  gan tuvākās, gan tālākās apkārtnes redzējums pavēra zēnam plašāku redzesloku par notiekošo. Bērnības gados staigāts ar ganu rīksti pie cūkām, aitām un govīm, un pie sevis jau tajā laikā zēns sacerējis dzejas rindiņas. Tad interese radusies par putnu sarunām gadalaikos, gribējis izjust, kā elpo mežs caur šalkām un pērkona duna vēju skavās. Kad viņš kopā ar tēvu klājis jumtus jaunbūvēm, interese pārsviedusies uz mākoņu pasaules noslēpumainību un gaistošumu. Iepazīta Strenču, Burtnieku, Valmieras, Kauguru  apkārtne. Abi darba procesā dziedājuši latviešu tautasdziesmas, jo tēvam bijusi laba balss. No bērnišķīguma attālinoties, jaunietis nopietnāk uztvēris dabas norises, izstaigājot apkārtni, kas vēlāk pārtapa tēlojumā “Ezerkrasta ciemos” par gleznaino Burtnieku pusi.

Kad zēns mācījās Rencēnu sešklasīgajā pamatskolā (bijusī senā zirgu pasta ēka), viņš sacerēja pirmos dzejoļus un tos nosūtīja “Mazajām Jaunības Tekām” un “Atpūtai”; par honorāru saņemot šos izdevumus lasīšanai. Mācoties Valmieras ģimnāzijā, Vilis kopā ar Zilākalna stacijas priekšnieka Dreimaņa dēlu pierakstīja pilnus skolas  “Mūsu domas” literāros žurnālus. Ģimnāzijā dabas zinātņu skolotājs Pēteris Zars deva jauniešiem lasīt no ārzemēm pasūtinātās literārzinātniskās grāmatas. Vasaras brīvdienās viņš apmeklējis burtliča kursus Valmierā. Nespējnieku patversmē  ciemojies pie dzejnieka Rietekļa. Kad 1931.gadā jaunietis pārcēlies uz Rīgu, intensīvāk iesniedzis dzejoļus un prozas darbus izdevumos “Brīvā Zeme”,  “Piesaulē” un “Daugava”. V. Cedriņš ar uzrakstīto pārsteidza lasītājus un arī tā laika literātus. A.Čaks recenzijā teicis, ka “..latviešu dzejā ienāk jauna dzejnieku paaudze, un Cedriņš ir šīs paaudzes pirmais, un aiz viņa dzirdama šīs paaudzes pārējo dzejnieku vēl neskaidrā dīvainā soļu dunoņa,.. izteiksmes līdzekļus un idejas šī paaudze smeļas tautas pagātnē, pārkausē sevi un rada vēl nebijušas vērtības”.  

Izsekojot Cedriņa veikumam Rīgā, sākās tas avots, kur Burtnieka ezerā spoguļojas Ezerkrasta ciemi, uzzinām pirmā dzejoļu krājuma “Sidraba jātnieks” (1935) izcilību; par to saņem kā pirmais Latvijas preses biedrības godalgu. Tad iznāk viņa sastādītā dzejas antoloģija “Zemes dziesmas” (1936). 1938.gadā viņš kļūst par laikraksta “Tēvijas Sargs” redaktoru (2 gadi). 1939.gadā iznāk viņa sastādītā dzejas antoloģija “Jūras nemiers”. Kādu laiku ar pārtraukumiem viņš mācās LU Juridiskajā fakultātē. 1941.gadā iznāk viņa atdzejojums  Gētes “Romas elēģijas”. No 1941.gada līdz 1944.gadam Cedriņš strādā Mākslas un sabiedrisko lietu departamentā. 1942.gadā iznāk dzejoļu krājums “Ziemeļu dārzos” ar rencēnieša, tēlnieka Emīla Meldera vāka zīmējumu. Vairāk izlasāmi viņa tulkojumi no vācu valodas, tos veicis, lai nodrošinātu iztiku ģimenei. Atdzejojis arī franču un spāņu liriķu darbus.  Atzīts kā sava laika talantīgākais atdzejotājs. Viņš darbojās mākslinieku biedrībā “Zaļā vārna”, arī dievturu draudzē.

1940.gada decembrī V. Cedriņš apprecas ar jauno dzejnieci no Rūjienas –  Mirdzu Čuibi. Ģimenē piedzimst dēli: Gundars (1942), Rainis (1944). Un tad sākas laiki, kas vēstures grāmatās un cilvēku dzīvēs iesāktajam pārvelk melnu svītru. 1944.gada 13.oktobra vakarā bēgļu laivā no Ventspils uz Zviedriju dodas M. Čuibe ar dēlu Raini. Vilis ar vecāko dēlu Gundaru nepaspēj laikā satikties, un šis brīdis izšķir ģimeni. Palicis Ventspilī, Vilis strādā par skolotāju, līdz rodas jauna iespēja aizkļūt uz Zviedriju, taču glābšanas kuģi “Rota” atgriež ostā, un aizceļošana izbeidzas. Pēc pārbaudes Cedriņu apcietina un izsūta uz Vorkutu. Dēlu Gundaru viņš atdod audzināšanā radiniecei Irmai Ozolai. Viņa nodrošina zēnam un jaunietim izglītības ieguvi Valmieras ģimnāzijā. Gundars ir sportisks jaunietis, 15 gadu vecumā iekļauts pieaugušo vīriešu basketbola izlases komandā. Tieši tāpēc 2014.gadā viņš uzrakstījis atmiņu grāmatu “Palaidnieks”, kur stāstīts par 20.gadsimta 60 – 80.gadu Latviju, par zināmiem notikumiem un cilvēkiem, basketbolu. Savu mammu Mirdzu viņš satiek pēc 30 gadiem, kad viņa drīkst apmeklēt Latviju. Pašlaik Gundara ģimene dzīvo Jelgavā un ASV. Pēc Viļa aiziešanas mūžībā M. Čuibe Zviedrijā nodibināja jaunu kopdzīvi ar vijolnieku Kārli Vestenu. Mirdza dzīvoja Upsalā dēla Raiņa ģimenē un 2009.gadā devās mūžībā. Arī dēls Rainis ( ekonomikas zinātņu profesors lauksaimniecībā) jau devies mūžības ceļos.

Kad Latvijā tiek svinēti Jāņi 1945.gada jūnijā, vilciens no dzimtenes attālina jauno dzejnieku uz visiem laikiem. Kā optimists Vilis īpaši nepārdzīvo, izsakot, ka pieļauta kļūda, ka savējie ir drošībā, visur var atrast pārtikšanu no mazumiņa un varēs veldzēties dabas varenībā, ka laiki mainīsies un viņš atgriezīsies… Taču garīga darba veicējam uzdevumi pie sliežu taisnošanas 12 stundas dienā ir par smagu, un jaunietis smagi saslimst. Trūkst zāļu un pārtikas. Paciņa no mājām laikā nespēj sasniegt adresātu, atgriežas, jo dzejnieka vairs nav. Kad Ignats  Zundāns iznesa mirušo, tundrā rīta agrumā stindzinošā gaisā debesīs mirdzēja bezgalīgas zvaigznes, bet “Latvijai bija izdzisusi viena daudzsološa zvaigzne, kura vēl nespēja atdot savu gaismu līdz galam” 1946.gada janvāra sākumā. Tur palika iezīmēta vieta tālu no dzimtās, un nevarēja piepildīties paša vēlēšanās, kas bija izteikta dzejolī “Kur gribu mirt”. Vara ļaunprātīgi un Sibīrijas ledainā elpa apņēma dzejnieka sapņus un dzīvi, izdzēsa V. Cedriņa progresīvos centienus.

Vien Meža kapos Rīgā un Rencēnu pagastā  ceļa malā aiz Skuju mājām atrodas simboliskas piemiņas zīmes, un tās klusi atgādina, ka reiz bija Burtnieku tālēs gājušais Vilis Cedriņš. Dzejnieka brālis bibliogrāfs Jānis piemiņai sastādījis Rakstu krājumu divos sējumos ar dzejoļiem, kas izdoti Zviedrijā. M. Čuibe arī veltījusi sirsnīgus un skumju noskaņu dzejoļus savam dzīvesdraugam. Literatūras zinātniece Vizbulīte Titāne uzrakstījusi grāmatu “Mūži un maiņas” – Vilis Cedriņš 1994.gadā. Valmieras VĢ literatūras skolotāja, dzejniece Daina Sirmā grāmatā “Dievaines” Viļa un Mirdzas īsajam dzīves stāstam veltījusi dzejoli “Vilis Cedriņš. Mirdza Čuibe”. Literatūras skolotāja un dzejniece Inese Auziņa grāmatā “100 dzejoļi Latvijai” ievietojusi V. Cedriņa dzejoli “Māras zeme”. Rencēnu pagasta senioru biedrības “Sapratne” pensionāri regulāri rūpējas par V. Cedriņa piemiņas vietas sakopšanu, ziediem un košuma krūmiem, tika pasūtīta un izgatavota norāde uz šo vietu. To iekārtoja pēc dzejnieka Imanta Ziedoņa ierosmes dižkoku atbrīvotāju grupa 1988.gadā kopā ar toreizējā kolhoza “Draudzība” ļaudīm. Šī gada žurnālā “ Latvijas Noklusētā pagātne Nr.3” Signe Šēnfelde  ar Rakstniecības un mūzikas muzeja krājuma materiāliem sakopojusi pārstāstu par Cedriņu un Čuibju ģimenēm, norādot uzziņas meklēt arī Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzejā. Rencēnu pamatskolas absolvente Evelīna Balode kopā ar skolas muzeju sagatavojusi pētniecisko materiālu par dzejnieku. Kopš piemiņas vietas atklāšanas laika Rencēnu pagastā 1989.gada 13.septembrī ar literatūras skolotājas Sarmītes Švalbes un turpmāk ar literatūras skolotājas un skolas muzeja vadītājas I. Birzkopes gādību 1929.gada absolvents un dzejnieks Vilis Cedriņš nav aizmirsts.

Lizdēnu bibliotēkā piemiņas uguntiņas dzejniekam izgaismoja viņa īso dzīvi un atklāja Cedriņa dzejas noslēpumainās atslēgas, atverot vārtus himniskumam par Rencēniem un Burtnieku puses lielceļiem, mežiem, tīrumiem, purviem, ezeru, tēva celtajām mājām, kas meistarīgi saliedē dabas un cilvēka esību. Dzejniekam mīļākā dziesma bija “Ar laiviņu ielaidos”. Arī pie mums Lizdēnos viņa piemiņai skanēja Līgas Siliņas dziedātās dziesmas. Klātesošie iepazinās ar Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzeja vadītājas izveidotajiem uzskates materiāliem par V. Cedriņa dzīvi un viņa piemiņas saglabāšanas un atceres pasākumu norisi fotoattēlos 35 gadu garumā.

Padomāsim, ka katrs kopā pavadītais laiks ir kā maza mūžības lāse, kas sarit cilvēku likteņos, un šoreiz ienācām dzejnieka Viļa Cedriņa jaunības dienu zemē, jo bez viņa īsā mūža, saglabāta “vēl otra dzīve – viņa dzejas mūžs”, tā apgalvojam kopā ar V. Titānes teikto,  un klausījāmies viņa dzejoļu noskaņās Lizdēnu bibliotēkā. Par dzejnieka piemiņas vietas vēsturi atmiņās dalījās arī Anna Āboliņa. Sirsnīga pateicība visiem, kuriem rūp V. Cedriņa piemiņas saglabāšana, no Cedriņu tuvinieku paaudzēm  Latvijā, Zviedrijā un ASV.

Inese Birzkope, Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzeja speciāliste

Piemiņas zīme (I. Birkopes foto)