Labās prakses piemērs

Maz mēs viens par otru zinām…
Kad balto stārķu pulciņi uz saviem spārniem aiznes vasaru, Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzejā aicināja ieinteresētos pasākumā „Kas tik notiek pasaulē!” Par literatūru un tās personībām, kuras savā dzīvē satikusi skolas 1944. gada absolvente, atmiņās dalījās latviešu valodas un literatūras skolotāja Mirdza Lībiete no Cēsīm. Viņa sakrājusi pāri 150 kultūras darbinieku autogrāfu pēc tikšanās klātienē. Vecākais no tiem ir rakstnieka Viļa Lāča 1957. gadā, jaunākais šogad no Cēsu dzejnieces Olgas Radziņas, kuras grāmatu „Mīlestības nogrieztie spārni” rediģējusi un izdevusi. Skolotāja raksturoja valsts literāros konkursus skolēniem, kuros viņa piedalījusies kopā ar rencēniešiem, uzsverot, cik bērniem tas ir svarīgi. Sīkāk uzzinājām par dzejnieku Ojāru Vācieti un viņa ģimeni, rakstnieci Melāniju Vanagu, kuras darbs „Veļupes krastā” atspoguļo izsūtījuma laiku Sibīrijā, par burtniecietes Velgas Vītolas tēvu (75 gadi 1941. gada izsūtīšanas atcerei). Uzzinājām, kas ir dzejnieks Roberts Mūks. Noslēpumaināka atklājās dzejnieces Mirdzas Ķempes dzīve. Pārdomu spārnos klausītājus pacēla skolotājas fenomenālā atmiņa, izjusti deklamējot dažādu autoru: Ā. Elksnes, O. Lisovskas, M. Čaklā, K. Apškrūmas dzejoļus.
M. Lībietes izturības pamatā ir iegūtais rūdījums Rencēnos astoņu māsu ģimenē, bērnībā darot visus lauku darbus, izglītība un mūža pienākumi Cēsu Skolotāju institūtā un skolās, kur, satiekoties ar jauniem studentiem un skolēniem, nav bijis laika novecot. Skolotāja ar prasmi un aizrautību joprojām spēj rosināt un palīdzēt skolēniem piedalīties literārās jaunrades konkursos, vada tikšanos ar literatūras darbiniekiem. Viņa saņēmusi Triju Zvaigžņu ordeņa Atzinības krustu par izcilu mūža ieguldījumu izglītības darbā, skolu jauniešu nacionāli patriotiskajā audzināšanā un kultūras tradīciju kopšanā un kultūrvēsturiskās apziņas veidošanā. Kopā ar plašo mājas bibliotēku, apmeklējot darba kolēģes, iesaistoties Cēsu Literārās apvienības aktivitātēs, priecājoties par mazdēla izcilā tenisista Miķeļa Lībieša sasniegumiem, skolotājas ikdiena tiek radoši piepildīta, un viņai nav laika sūroties par garlaicību un veselību. Visas astoņas māsas viena otru uzmundrina, un joprojām labestības auru viņu ģimenēs ienes viedā skolotāja un tuvs cilvēks – Mirdza Lībiete ar savu neizsīkstošo enerģiju.
Otrs pasākuma viesis, kurš dalījās atmiņās par savu dzīvi, bija Jānis Trubačs. Viņš kopā ar dzīvesbiedri Guntu jau otro gadu dzīvo Rencēnos. Arī viņa piepildītā dzīve ar bērniem, mazbērniem un raibo darba un pienākumu spektru ir apbrīnojama. Tai cauri vijas godīgums, pamatīgums, dziļa lietu analīze un izpratne, stabilitāte uzskatos, pastiprināta taisnīguma izjūta, arī drosme izteikt un aizstāvēt savu viedokli, kas apstiprināts ar faktiem. Blakus tam visam daudz grāmatu, gleznu, etnogrāfisko sadzīves priekšmetu.
Savu ieskrējienu jaunībā sācis Tālajos Austrumos kā kuģu dzinēju speciālists. Tā kā netiek dota atļauja ceļot pa ārzemju ūdeņiem, jūrnieks sāk darbu kā atslēdznieks Rīgas rūpnīcā „Komutators”, vienlaikus studē Polittehniskajā institūtā un kļūst par automatizācijas inženieri. Kāpjot pa karjeras kāpnēm seko vecākā zinātniskā institūta līdzstrādnieka pienākumi – iegūst patentus, publicē zinātniskus rakstus. Turpinās zināšanu apguve Maskavas kvalifikācijas celšanas institūtā kā patentinženierim. Sadarbojoties ar Latvijas zinātņu akadēmijas Neorganiskās ķīmijas institūtu, zinātnieks speciālā konstruktoru birojā veic nodaļas vadītāja vietnieka pienākumus. Darbs notiek pie neorganisko vielu sintēzes plazmas vidē pie 10 000 C grādiem (iegūst superdegvielu un materiālus kosmiskajām un militārajām vajadzībām). Patents iegūts arī kosmiskā aparāta „Buran” sagatavošanā.
Tālāk seko darbs VEFā firmā „Rīga-Amerikan Instr” par tehnisko direktoru. Uz šīs firmas bāzes traumatoloģijas institūtā ražo mākslīgās locītavas. Kādu laiku J. Trubačs ir arī militārās apvienības „ERA” galvenais tehniskais speciālists. Viņš kopā ar amerikāņu inženieriem veido projektu nerūsošā tērauda galda piederumu ražošanā. Kādu brīdi darbojies Rīgas Domes Zemgales priekšpilsētas valdē. Visbeidzot pildījis tehniskā direktora pienākumus privātā uzņēmumā „Francis”, kur ražo majonēzi.
Pasākumā piedalījās Latvijas Skolu muzeju valdes priekšsēdētāja Ineta Amoliņa un Rencēnu pamatskolas direktore Dina Oliņa. Šādas tikšanās ar interesantiem cilvēkiem ikdienu padara savdabīgāku un rosina pārdomām.
Inese Birzkope,
Rencēnu pamatskolas novadpētniecības muzeja pedagoģe