A. Grāpis par Ģedertu Odiņu

ĢEDERTA  ODIŅA  GODINĀJUMS

 

Nelielā Martas iela Rīgā glabā ievērojamu pagātni. Te uzstādītas piemiņas plāksnes tās kādreizējiem iedzīvotājiem – komponistam Jānim Ivanovam, kordiriģentam Teodoram Reiteram, medicīnas profesoram Ilmāram Lazovskim, dzejniekam Andrejam Eglītim un muzejniekam Jānim Grestem. 2016. gada 29. septembra pēcpusdienā Martas ielā tika atklāta sestā piemiņas plāksne – pedagogam un izglītības organizatoram Ģedertam Odiņam, kura veikuma nozīme neatkarīgās Latvijas izglītības sistēmas izveidē ir nepārvērtējama.

Pedagoģiskās domas un mācību modeļu attīstības vēsturē Latvijā visai maz vērtēti un atspoguļoti skolvadības aspekti situācijā, kad skolotājs nav vienīgais izglītības satura realizētājs skolā. Taču jau laika posmā pirms Pirmā pasaules kara ienāk apzīmējumi direktors (tagad – mācību daļas vadītājs) un skolas inspektors (tagad – skolas direktors). Protams, šie apzīmējumi neskar pagasta un draudzes  skolas, bet visai stabili iedibinās nākamās pakāpes izglītības iestādēs, starp kuru dibinātājiem un vadītājiem godam minami Frīda Olava, Atis Ķeniņš un Ģederts Odiņš. Šodien teiktu, ka viņu dibinātajās tirdzniecības un komercskolās tika apgūti uzņēmējdarbības un grāmatvedības pamati, kas absolventiem deva nepieciešamās zināšanas sava veikala atvēršanai. Taču minētajā laika posmā šāda izglītība nozīmēja plašāku un pamatotāku skatījumu kā princips nopērc – pārdod krogos un tirgos. Parasti šādas skolas darbojās pēc Krievijas impērijā aprobētām programmām. Taču Ģedertam Odiņam izdevās ieviest jauninājumus mācību procesā, kas tika aktualizēti XX gadsimta otrajā pusē un ir spēkā vēl šodien, kad … to pirmieviesējs daudzviet ir aizmirsts.

Ģederta Odiņa izglītības gaita ir visi raksturīgs paraugs XIX gadsimta otrās puses latviešu censonim. 1877. gada 29.janvārī  Misas pagasta Lambārtes muižas Kaivu māju rentnieka Miķeļa Odiņa un viņa sievas Vilhelmīnes ģimenē piedzimst dvīņi  – Anna un Ģederts. Drīz pēc tam ģimene pārceļas uz Puzes pagasta Puzenieku muižas Biseniekiem, kurus Miķelis Odiņš  pārņem rentē. Ģederts Odiņš šīs mājas turpmāk sauks par tēva mājām. 1893. gadā viņš beidz Talsu pilsētas skolu. Tad – divi gadi lauku darbos tēva saimniecībā. 1896. gadā Ģederts Odiņš nokārto skolotāja eksāmenu Ventspilī un gadu ir palīgskolotājs Bārtavā. 1898. gadā nokārtoti skolotāja eksāmeni Kuldīgā un viņš kļūst par palīgskolotāju Jercēnos.1899.  –  1902. gadā mācās Pēterburgas skolotāju institūtā, kur viņa uzmanību piesaista rokdarbu stundas. Ģeedertam Odiņam veicas un 1902.  –  1906. gadā kā valsts stipendiāts viņš apmeklē rokdarbu kursus Leipcigā un Lozannā, studē fiziku un ķīmiju Vīnes universitātē. Seko  darbs Jēzus baznīcas draudzes tirdzniecības skolā Pēterburgā, mājskolotāja amats Pēterburgas gubernatora Zinovjeva ģimenē un rokdarbu skolotāja gaitas Pēterburgas skolotāju institūtā. Protams, tālaika skolotājs nevarēja saglabāt šauru specializāciju. Ģederta Odiņa laikabiedrs Fricis Dravnieks ir aprakstījis, kā Ģederts Odiņš mācīja decimāldaļskaitļa izpratni: Uz apakšējās līstītes Odiņš novietoja 10 vienkapeikas, uz otrās līstītes – 10 desmitkapeiku gabalus, uz trešās – 10 rubļa gabalus, bet uz ceturtās – zelta desmitrubļu gabalu. Būtība nodemonstrēta uzskatāmi.

Karjeras sasniegumu jomā, liekas, sasniegts iespējamais maksimums. Taču Ģedertu Odiņu saista Rīga – darbs latviešu izglītošanā  – 1906.gadā  Rīgā  viņš strādā par inspektoru Ata Ķeniņa tirdzniecības skolā. Šeit sāk izpausties Ģederta Odiņa organizatoriskie talanti.

1907. gadā viņš nodibina Skolotāju sabiedrību un tās pašpalīdzības kasi. Biedrības līdzekļus veido Friča Brīvzemnieka testamenta novēlējums (574,45 rbļ.) kā arī biedru naudas un iemaksas pašpalīdzības kasē. Kopsummā kapitālu veido gandrīz 8500 rubļu, kas izvietoti Pārdaugavas krājaizdevu sabiedrībā, Berga bazāra krājaizdevu sabiedrībā un Vidzemes kredītbiedrībā, no kurām skolotāji saņem procentus. Šādā finansu situācijā 1907. gadā Ģederts Odiņš atver Skolotāju savienības tirdzniecības skolu Martas ielā 5, kuras galvenais jaunievedums –  atsevišķu priekšmetu kabineti un uzskates līdzekļi, kurus citām skolām gatavo skolēni. Līdzās Ģedertam Odiņam šeit strādā citi talantīgi tālaika pedagogi – Kārlis Dēķens, Jēkabs Delle, Krišs Melnalksnis, Kārlis Kasparsons, Indriķis Paļēvičs un Jānis Greste – darbīgs, radošs kolektīvs. Taču Rīgas iespējas izrādās finansiāli ierobežotas un Ģederts Odiņš atgriežas Pēterburgā.
1908. gadā Pēterburgā miljonāra, augļu lieltirgotāja Grigorija Jeļisejeva uzturētās Pētera I tirdzniecības izglītības izplatīšanas biedrības ietvaros tiek nodibināta Nikolaja II tirdzniecības skola. Par skolas direktoru inspektors Maļiņins uzaicina Ģedert Odiņu. Viņa pirmais uzdevums ir pedagoģiskā kolektīva veidošana. Šajā sakarībā vēstulē Krišam Melnalksnim Ģederts Odiņš formulē pamatprincipu: Mums te nav skolotāji jāmeklē un stundas jāpiedāvā; gluži otrādi: skolotāji paši piedāvājas. Bet nelaime, ka daudzi no kandidātiem ir tikai činavnieki /krievu val. – ierēdņi. A.G./, kuri grib ienesīgas stundas. Skolas lieta, audzināšanas lieta – viņiem nepavisam nav pie sirds pieaugusi. Arī šajā skolā tiek veidota kabinetu sistēma, kuras īpašais lepnums – tirgzinību kabinets – pirmais Krievijā. Skola, pateicoties mecenātam Grigorijam Jeļisejevam, var lepoties ar eksotisku augu kolekciju. Jāatzīmē, ka līdzekļu izlietošanu skolā uzraudzīja mecenāta brālis, banku ierēdnis Stepans Petrovičs. Šajā sakarībā Jānis Greste aprakstījis zīmīgu epizodi: Es reiz paslepen noklausījos sarunu: Jeļisējevs – apmierināts ar skolu, ar saviem ordeņiem, činām – piesola Odiņam trīstūkstoš zelta rubļus. (Par šo summu varēja nopirkt lielu lauku māju.) Odiņš atsakās – bet ne pavisam. Patur nevis sev, bet skolotājiem. Ar vienu daļiņu, cik viņam pienāktos (t.i. vienu divdesmito daļu), viņš ir mierā.

            Neviens šo sarunu nedzirdēja. Bet Odiņš par to paziņoja drusku citādi: Stepans Petrovičs ir pateicīgs par skolotāju rūpīgo darbu. Viņš savu atzinību grib parādīt tādā veidā, ka liek priekšā nodibināt pensiju kasi.

            Tāds bija Odiņš. Un ne tikai šinī lietā vien.

Paralēli darbam skolā 1912.  –  1916. gadā Ģedrts Odiņš papildina izglītību un   studē Pēterburgas augstāko komerczinību institūtā. 1916. gadā tiek atvērta vakara komercskola meitenēm. Pēc Oktobra apvērsuma abas skolas veidoja 30. padomju tirdzniecības skolu.

Pirmie padomju varas gadi Ģederta Odiņa vadītajai skolai ir smagu pārbaudījumu laiks, turklāt, ne tik daudz ideoloģiskā kā skolas materiālās apgādes jomā. Skolai trūkst kurināmā – malkas. Gederts Odiņš organizē vecāko klašu skolēnus Ņevas attekās nogrimušo malkas baržu izkraušanai. Entuziasms izglābj skolu, un ziemā nav jāsalst. Tuvojoties pavasarim, Pēterburgā samazina pārtikas izsniegšanas normas iedzīvotājiem. Kļūst skaidrs, ka sagaidāms bads. Risinājumu rod Jāņa Grestes brālis Ādolfs, kas mitinās Pēterburgas apriņķa Udeļnajā. Viņš pastāsta, ka šajā miestiņā ir ap 14 pamestu vasarnīcu un pamesta siltumnīcu saimniecība. Ģederts Odiņš izprot situācijas labvēlību un 1918.  –  1921. gadā Udeļnajā darbojas skolēnu darba kolonija, kurā paralēli arodapmācībai tiek realizēta uz pašapgādi vērsta lauksaimnieciska darbaudzināšana. Rezultāti ir pārsteidzoši pat padomju izglītības ierēdņiem  –  skolas audzēkņiem netrūkst ne dārzeņu, ne citu lauksaimniecības produktu. Taču Ģedertu Odiņu jau nodarbina no jauna veidojamā Latvijas Republikas izglītības sistēma…

1920. gadā Latvijas valdības uzdevumā Ģederts Odiņš strādā Reevakuācijas komisijā Maskavā, bet 1921. gada viņš ir Latvijas Izglītības ministrijas vidusskolu un arodskolu nodaļas vadītājs. Šajā jomā viņam ir uzkrāta pozitīva pieredze, kuras nozīmi jāapliecina praksē. Tādēļ Ģederts Odiņš Jelgavā līdztekus klasiskajai ģimnāzijai nodibina reālskolu. Tā 1921. gada rudenī aizsākās Jelgavas II vidusskola. Šeit pirmoreiz Latvijas skolu vēsturē katrai klasei nebija atsevišķas telpas, kurā mainījās priekšmetu skolotāji, bet skolēni palika turpat. Tā vietā skolotājs iekārtoja mācību priekšmeta kabinetu, kurā parocīgi bija izvietoti mācību un uzskates līdzekļi. Turklāt, piemēram, vācu valodai bija atšķirīgas telpas jaunākiem un vecākiem skolēniem. Skolotāja personība un ar mācību priekšmetu saistītā īpašā atmosfēra iedarbojās – Jelgavas II vidusskola kļuva konkurētspējīga Jelgavas klasiskajai ģimnāzijai. Tā pirmoreiz pedagoģiskajā praksē Latvijā pilnībā realizē kabinetu sistēmu skolēnu apmācībā. Līdzās Ģedertam Odiņam jāatceras arī viņa kolēģi – Jānis Greste un Jēkabs Delle, Jūlijs Flugins un Jānis Bunduls, Jānis Ģirupnieks un Fricis Dravnieks, Krišs Birzvalks un mākslinieks Aleksandrs Strekāvins. Skolotāju tālākizglītībai Ģederts Odiņš Jelgavā 1925. gadā nodibina un vada Valsts Centrālo pedagoģisko institūtu – vēl viens aizsākums Latvijā.

Nodibinoties Latvijas republikas apbalvojumiem, 1926. gada 16. novembrī Ģederts Odiņš kļūst par Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieku. Tas ir pirmais apbalvoto saraksts. Demokrātiskā Latvija novērtēja Ģederta Odiņa darbu.

Pēc 1934.gada 15. maija apvērsuma Ģedertu Odiņu atbrīvo no Jelgavas II valsts ģimnāzijas direktora amata, pārceļot darbā uz Zaļenieku vidusskolu. Ģederts Odiņš sastāda skolas remonta un labiekārtošanas projektu un tāmi, uzsāk sarunas Izglītības ministrijā, bet netiek uzklausīts. Autoritārās varas ierēdņiem viņš kļuva lieks. Rezultātā Ģederts Odiņš pensionējas un pārceļas uz sievas vecāku mājām Rubas pagasta Pukstaišiem. 1936. gada jūnijā Jelgavas II vidusskola atskatījās uz 15. darba gadiem. Jānis Greste, kura skolotāja gaitas izbeidzās tāpat kā Ģedertam Odiņam, vēstulē likteņbiedram svinību atskaņas komentē šādi: Aculiecinieki stāsta,            ka Tava telegramma izsaukusi demonstrāciju. Uzkrītošu demonstrāciju. Telegrammu saņēmuši ar tādiem aplausiem kā nevienu citu apsveikumu. Tavu vārdu min augsti kungi un tikai atzinīgi. Runā par rupju kļūdu, min, zīlē. Taču par atgriešanos pedagoģiskā darbā nav runas. Šādā noskaņā 1937.gada 19.augustā nelaimes gadījumā noslēdzas Ģederta Odiņa mūžs.

Aizritot gadu desmitiem, Ģederts Odiņš un viņa aizsākumi neatkarīgās Latvijas izglītības sistēmā liekas pašsaprotami. Taču jebkuram procesam ir savs atskaites punkts, savs aizsācējs,  kuru nedrīkst nozaudēt vēsturiskajā atmiņā. Šāds atgādinājums ir piemiņas plāksne Ģedertam Odiņam Martas ielā 5, kuru sadarbībā ar Rīgas Domi sarūpējusi XXI gadsimta Skolu muzeju biedrība. Tas ir liecinājums veikumam, kuru spilgti raksturojis Jānis Greste: Odiņš dabūja gatavu to, kas citiem bija neiespējams. Ģederta Odiņa pedagoģiskā un kultūrvēsturiskā mantojuma apguve jāturpina.